Saeima 9. augustā pieņēma grozījumus Farmācijas likumā, kas turpmāk ļaus aptiekām darboties kā farmaceita praksei vai koppraksei, kā arī kapitālsabiedrības veidā, ja vismaz 50% kapitāla daļu pieder farmaceitam vai puse valdes locekļu ir sertificēti farmaceiti. Par farmaceitiskās aprūpes veikšanu pašvaldība vai cita persona, kas nav farmaceits, tai piederošajā aptiekā slēdz darba līgumu ar sertificētu farmaceitu.
Kapitāla daļu turētājam vai valdes loceklim jābūt tieši sertificētam farmaceitam. Tā ir jauna deputātu ideja, sak’, lai jaunie un zaļie un papildu zināšanas neapgūstošie nedomā uzraudzīt aptiekas darbu.
Jaunā likuma redakcija nosaka, ka lauku reģionos aptieku var vadīt arī farmaceita asistents. Tā nosaka, ka farmaceita asistentam aptieka var piederēt un viņš to var vadīt vietās, kur iedzīvotāju skaits nepārsniedz 4000 un piecu kilometru rādiusā nav aptiekas vai aptiekas filiāles. Lai vadītu aptieku, farmaceita asistentam būs jābūt vismaz piecu gadu nepārtrauktai farmaceita asistenta darba pieredzei aptiekā. Farmaceita asistenta izveidota aptieka kapitālsabiedrības veidā drīkst darboties, ja ne mazāk kā puse kapitālsabiedrības kapitāla daļu pieder farmaceita asistentam. Saskaņā ar grozījumiem aptiekām, kurām darbības licence beidzas šī gada beigās un kuru darbība neatbilst likuma prasībām, būs tiesības pagarināt licenci līdz 2011. gada noslēgumam.
Par šiem Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas ierosinātajiem grozījumiem nobalsoja 76 deputāti no gandrīz visiem Saeimā pārstāvētajiem spēkiem, neviens neatturējās, bet pret bija divi SCP pārstāvji – Aigars Štokenbergs un Dzintars Ābiķis.
Sākotnēji deputāti balsoja arī par deputātes Annas Seiles priekšlikumu saglabāt Farmācijas likumu esošajā redakcijā, proti – nodrošinot, ka aptiekas Latvijā drīkst piederēt tikai farmaceitam vai pašvaldībai tās administratīvajā teritorijā. Tām aptiekām, kas neatbilst šīm likuma prasībām bija dots pārejas laiks līdz 2010. gada beigām pārkārtot savu darbību atbilstoši likumam. Šo ierosinājumu atbalstīja lielākās Latvijas farmaceitu sabiedriskās organizācijas. Balsojumā Saeimā šo priekšlikumu atbalstīja 15 deputāti (Dzintars Ābiķis, Solvita Āboltiņa, Guntis Bērziņš, Sarmīte Ķikuste, Ingrīda Circene, Ilma Čepāne, Ina Druviete, Imants Kalniņš, Janīna Kursīte-Pakule, Gunārs Laicāns, Inguna Rībena, Anna Seile, Kārlis Šadurskis, Aigars Štokenbergs, Pēteris Tabūns). 32 bija pret, bet vēl 30 atturējās. Līdz ar to A.Seiles izvirzītais priekšlikums tika noraidīts.
Piedāvājam Saeimas sēdes stenogrammas fragmentus.
Ārsts Valdis Ģīlis (Tautas partija):
[...] Patiesībā es gribu teikt tā: ja īpašuma forma tiek saistīta ar izglītību – konkrēti ar farmaceitisko izglītību –, tad pilnīgi droši es varu pateikt, ka arī ārstu farmaceitiskā izglītība principā neatpaliek no farmaceitu izglītības. Un līdz ar to, ja ir šī izglītība, tad... Vajadzēja papildināt [likumu] ar to, ka arī ārstiem var piederēt aptiekas.
Ņemot vērā to, ka farmaceitu skaits ir ierobežots, uzņēmējs bez farmaceita nevar izveidot aptieku, bet farmaceits – var. Tātad, ja farmaceiti gribētu panākt faktu, ka aptiekas pieder tikai farmaceitiem, tad nav jādara daudz – viņiem vienkārši ir labi jāapvienojas un jāvienojas par to, ka viņi neies strādāt tajās aptiekās, kas pieder uzņēmējiem. Līdz ar to šo normu farmaceiti pilnīgi brīvi var apiet. Bet jāņem vērā tas, ka mēs visi esam ieinteresēti, lai aptieku skaits atbilstu pieprasījumam, taču šobrīd ir skaidri redzams, ka to farmaceitu skaits, kuri paši gribētu būt par uzņēmējiem, nav tik liels, lai nodrošinātu šo kopējo aptieku skaitu.
Tāpēc pieņemtā 36.panta redakcija ir kompromiss, bet, kā jau es teicu, ja farmaceiti gribēs būt par īpašniekiem, viņiem ir pilnas iespējas arī saskaņā ar šo redakciju kļūt par tādiem.
Silva Bendrāte (Jaunais laiks):
[...] Sociālo un darba lietu komisija, uzklausot abas puses, kuras faktiski bija nesamierināmas savā pārliecībā, secināja, ka tādā steigā varbūt nebūtu lietderīgi šo likumprojektu virzīt uz priekšu, un [...] mēģināja strādāt pie tāda priekšlikuma, ka vajag atlikt [...] 36.panta stāšanos spēkā ar 1.janvāri... uz diviem gadiem. Diemžēl mums neizdevās pārliecināt kolēģus, un mēs redzējām, ka mums parlamentā vairākuma nebūs.
[...] Tas, ko mēs šajās diskusijās dzirdējām par to, ka būtu jāregulē zāļu cenas, mums likās loģiski. To šobrīd nosaka arī Ministru kabineta noteikumi, bet to nevar iestrādāt šajā likumā. Mums likās svarīgi, ka vajag ierobežot aptieku ķēžu monopolu, tas mums likās loģiski, bet arī to mēs šajā likumā iestrādāt nevarējām.
Pēteris Tabūns (VL! – TB/LNNK):
[...] it kā tiek izrādīta īpaša pretimnākšana kādai atsevišķai cilvēku grupai, šoreiz farmaceitiem. Jā, tā tas ir, bet tas ir jādara, jo runa ir par cilvēku veselību. Cilvēku veselību! Un, ja farmaceits vadīs savu aptieku, tad viņš darīs visu, lai domātu par cilvēku veselību, nevis par biznesu. Protams, būs arī domas par biznesu, tas ir pats par sevi saprotams, bet ne tā. Tās milzīgās ķēdes, draugi mīļie, mēs taču ļoti labi zinām, ir izveidotas un diktē noteikumus farmācijā. Tās diktē noteikumus. [...] Viņi paaugstina cenas. Tās mazās aptiekas nespēj tikt viņiem līdzi. Un Latvijā cenas ir milzīgas zālēm. Tādēļ, cienījamie kolēģi, tas nav tik vienkārši, ka mēs ierobežojam biznesu; te ir pamatdoma par cilvēka veselību.
Kārlis Leiškalns (Tautas partija):
Likumprojekts, dāmas un kungi, neapšaubāmi ir diezgan sarežģīts. Es nezinu, kāpēc 10 gadus tas ir stāvējis un neviens to nav mēģinājis modernizēt. [...] Es neredzu, kāpēc arguments ir tāds, ka valdes locekļiem, vismaz 50%, ir jābūt aptieķniekiem. Viņi varbūt no uzņēmumu vadības nesaprot neko. [...]
Man bija zināms vecs farmaceits Kārlis Videnieks. Tas bija vēl tajos Latvijas laikos, mana vecātēva māsas laikos... Vecātēva māsai ar farmāciju nebija nekāda sakara, un toreiz jau tās aptiekas bija drusciņ citādākas. Dakteris izrakstīja receptīti, tu aizgāji pie aptieķnieka, viņš tur saberza pulverīšus, salēja ar mikstūrām... Vakarā iedeva – un klepus nost! Un arī no citām ligām izārstēja. Modernās aptiekas, tās, ko mēs šobrīd redzam katrā universālveikalā, īstenībā ir zāļu lieltirgotavas. Un, ja te tika pieminētas kaut kādas ārzemes, tas, ka Vācijā tikai aptieķnieki var taisīt zāles, tad... Es, piemēram, tur esmu pircis par apmēram tādu pašu cenu kā pie mums gan aspirīnu pret galvassāpēm, gan vēl šādas tādas zāles, kas ir ātri nepieciešamas. Tieši benzīntankā kā par brīnumu! Iespējams, ka tā tas bija arī Zviedrijā. Es vienkārši neredzu tos argumentus...
[...] Teiksim, mans vecpaps, farmaceits... [...] Viņam pieder neliels, bet ienesīgs aptieku tīkliņš, bet es savukārt esmu kļuvis par deputātu ar politologa izglītību. Un tagad es saņemu mantojumā to aptieku. Ko man darīt? Manas Satversmē noteiktās tiesības uz īpašumu, manuprāt, ir aizskartas. Manuprāt, man tad šis mantojums ir jāpārdod, turklāt mana cena arī ir aizskarta, jo es varu atrast tikai ļoti īpatnēju cilvēku: vai nu tādu, kas pats ir farmaceits, vai arī tādu, kas sava uzņēmuma valdē paņems trīs liekēžus, farmaceitus, kuri pelnīs nevis tāpēc, ka viņi māk vadīt uzņēmumus, bet tāpēc, ka viņi ir trīs farmaceiti. Tas arābu valstīs... es zinu tos gājienus. Es nezinu, vai arī tagad tā ir, bet 60. – 70.gados, ja tur, tajās dārgajās naftas valstīs, dibināja kaut kur uzņēmumu, tad vienmēr vienam arābam bija jābūt par šā uzņēmuma līdzīpašnieku. Tāpat tas Amerikā bija, kur ir indiāņu rezervācijas... Tu varēji izveidot īpašumu, tikai tur obligāti vienam no līdzīpašniekiem, kas neko nedara, neko nesaprot, bija jābūt indiānim.
Es protams, piekrītu, ka kaut kāds kompromiss acīmredzot bija jārod. Varbūt Seiles kundzes priekšlikums bija savā ziņā pat pareizāks. Atlikt vēl vienu gadu un tad 2.oktobrī izdarīt to, kas jāizdara, un tad ar skaidru galvu... [...]